Kognitīvie traucējumi saskaņā ar COVID-19: jaunas zināšanas no Ķelnes

Veröffentlicht:

Von:

Erfahren Sie mehr über die jüngste neuropsychologische Studie zur kognitiven Beeinträchtigung bei Post-COVID-Syndrom. Die Forschung der Uniklinik Köln und der Charité Berlin zeigt signifikante Diskrepanzen zwischen subjektiven Beschwerden und objektiv gemessenen kognitiven Fähigkeiten. Entdecken Sie die Ergebnisse und deren Implikationen für Betroffene sowie die Notwendigkeit angemessener Therapieansätze.
Uzziniet vairāk par jaunāko neiropsiholoģisko pētījumu par kognitīvajiem traucējumiem postkovidā sindromā. Ķelnes universitātes slimnīcas un Charité Berlin pētījums parāda ievērojamas neatbilstības starp subjektīvajām sūdzībām un objektīvi izmērītajām izziņas prasmēm. Atklājiet rezultātus un to ietekmi uz skartajiem, kā arī nepieciešamību pēc atbilstošas ​​terapijas pieejas. (Symbolbild/MB)

Ilgstošs pētījums apgaismo postkovīda sindroma kognitīvo iedarbību sabiedrībā

Visaptveroša neiropsiholoģiskā izmeklēšana parāda, kā cilvēki ar postkovīdu sindromu (PC) turpina ciest no izziņas simptomiem, savukārt viņu objektīvās izziņas prasmes uzrāda redzamus uzlabojumus. Tas attiecas ne tikai uz post -infekciozo sūdzību sarežģītību, bet arī uz nepieciešamību sniegt datiem atbilstošu atbalstu un terapiju.

Tika veikti pētījumi par to, ka komanda ap Dr. Ann-Katrīnu Šildu un Danielu Šarfenbergu Universitātes slimnīcas Ķelnē un Charité Berlin tika veikts, svarīgs ieskats dažādās personālo personu skaitā, kas ietver simptomus vismaz 12 nedēļas pēc kovida 19 infekcijas. Pētījumā tika integrēti 42 cilvēki, kuriem bija pastāvīgs kognitīvais deficīts pēc nelielas vai mērenas CoVid 19 slimības.

Rezultāti rāda, ka 95,2 procenti dalībnieku ziņoja par subjektīviem kognitīvajiem traucējumiem pirmās pārbaudes laikā, savukārt šī vērtība pēc sešiem mēnešiem samazinājās līdz 88,1 procentiem. Tas parāda, ka daudzi skartie cilvēki turpina izjust ievērojamas grūtības, lai gan objektīvā testa rezultāts ir mācīšanās un atmiņas, izpildvaras funkcijas un uzmanība parādīja ievērojamus uzlabojumus.

Neiropsihisko simptomu, piemēram, depresijas vai trauksmes simptomātisku sūdzību, stabilitāte un pastāvīgs ikdienas nogurums rada jautājumus, kas pārsniedz individuālo diagnostiku. Ir svarīgi, lai sabiedrība šo pilsoni uztvertu nopietni un dokumentētu neatbilstību starp subjektīvajām sajūtām un izmērāmām prasmēm. Cita starpā pētnieki to attiecina uz slimības sarežģītību, kas medicīnas aprindās vēl nav pilnībā izprotama.

Pētījums, kas publicēts Eiropas Psihiatrijas un klīniskās neirozinātnes arhīvā, uzsver arī nepieciešamību pēc visaptveroša neiropsiholoģiskā novērtējuma, lai uztvertu COVID-19 ilgtermiņa sekas. Galvenais princips ir tāds, ka mums jāapsver gan objektīvi testi, gan pacientu subjektīvā pieredze, lai izstrādātu pielāgotas terapijas koncepcijas. Ņemot vērā faktu, ka skarto dzīves kvalitāte ir arī uzlabojusies, pētījumā ir arī atzīti pozitīvi notikumi atbalsta un terapeitiskos piedāvājumos šiem cilvēkiem.

Dr. Ann-Katrīna Šilda skaidro, ka ir ļoti svarīgi, lai skartajiem tiktu pieeja efektīvām terapijām, piemēram, izziņas apmācības sesijām vai psihoterapijai. Šīs terapeitiskās pieejas varētu palīdzēt novērst joprojām pastāvošos izziņas traucējumus un ļaut tiem, kas skarti, lai uzlabotu dzīves kvalitāti.

Rezumējot, šis ilgtermiņa pētījums ne tikai parāda, ka postkovids sindroms ir daudzslāņu parādība, bet arī tas, cik svarīga ir mērķtiecīga palīdzība un ārstēšana atveseļošanai. Rezultāti varētu ievērojami ietekmēt attīstību psiholoģiskajā ārstēšanā pēc koplietošanas tiem, kurus ietekmē postkovids, un norādīt, ka dzīves kvalitātes uzlabošanai ir vajadzīgas individuālas pieejas.

Pētījuma autori un Ķelnes universitātes slimnīcas preses nodaļa ir pieejami papildinformācijai un kontaktiem.